Šodien es Jums stāstīšu par psiholoģisko mistēriju – ” Mēs bijām Meļi “ .
Kā jau iepriekš minēju , šī grāmata ir psiholoģiska mistērija. Parasti ņemu vairāk romantiskākas grāmatas , bet jau pēc pirmajām dažām lapām , kuras izlasīju , jutu , ka šī grāmata man patiks.
Stāsts ir par 15 gadīgo Keidensu Sinklēru Īstmani , kurai ir bijis atmiņas zudums un kura pārtiek no tabletēm pret migrēnām , par “perfekto” Sinklēru ģimeni un galvenokārt – meļiem.
Šis stāsts lielākoties norisinās uz Bīčvudas salas uz kuras dzīvo Keidensas vecvecāki un kuru viņa apciemo katru vasaru. Šo salu arī apciemo tie saucamie meļi.
Šie meļi ir māsīca Mirrena , brālēns Džonijs un ģimenes draugs Gets , kurš Keidensai patika , kā arī pati Keidensa. Visi četri vienmēr visur devās kopā pa šo salu , runāja par viņiem aktuālām lietām , līdz kādu dienu Keidensa tika aizvesta uz slimnīcu dēļ viena notikuma , kas norisinājās uz šīs salas , kurš izmainīja Sinklēru ģimeni. Viņa tika diagnozēta ar hipotermiju un posttraumatiskām galvassāpēm. Pēc šiem apmeklējumiem pie ārsta un ceļojumiem ar viņas tēvu pa Eiropu , beidzot atgriezās uz Bīčvudas salas.
Tomēr kaut kas bija savādāk. Keidensa nebija bijusi uz šīs salas divas vasaras. Atgriežoties viņa cenšas atgūt atmiņas no piecpadsmitās vasaras , neteikšu , kā viņai paveicās ar to , labāk pašam izlasīt , lai zinātu. 🙂 Šo divu vasaru laikā tika izremontēta Klērmonta ( viena no ģimenes mājām uz salas ) un vecais dārzs arī bija izmainījies. Nebija vairs riepu šūpoļu , nebija vecās kļavas , nebija Vecās Klērmontas ar visām atmiņām. Paši meļi likās savādi , it kā tie arī būtu mainījušies. Keidensa šo vasaru pavadīja meklējot atbildes uz daudzajiem jautājumiem , kas radās viņas galvā.
Vai kādam vispār var vairs īsti ticēt?
Man likās ļoti interesantas beigas , jo tās izskaidro visu , kas tika iepriekš minēts. Teiksim – diezgan šokēja beigas.
Iesaku grāmatu tādiem cilvēkiem , kuriem interesē stāsti ar psiholoģiju iepītu tajos , kā arī tādiem kuriem patīk mistērijas.
Antonija Mihaēlisa, šīs grāmatas autore, grāmatā stāsta par kādu ziņkārīgu meiteni vārdā Anna.
Annai ir jau septiņpadsmit, kā arī viņas draugiem un klasesbiedriem. Ir jāsāk gatavoties eksāmeniem. Viens no eksāmeniem ir vācu valodā, ko viņai pasniedz skolotājs Knāke. Kādu dienu Anna stāvēja blakus saviem draugiem skolas pagalmā pie riteņiem, taču viņi nebija vienīgie kas tur stāvēja. Nedaudz tālāk stāvēja poļu sīktirgonis jeb Tanateks, kā pārējie viņu sauca. Nepamanāms, kluss, stundu kavētājs, kas stāv pie sava riteņa vecajā armijnieka jakā, melnu mici un ausīs iebāztas austiņas. Anna dzirdot par to baumas grib uzzināt par viņu visu.
Kādu piektdienu pēc skolas meitene nedodas mājās, bet gan izseko aizdomīgo zēnu un uzzin, ka viņam ir mazā māsa – Miha. Tanateks ar māsu nemanot Annu aiziet uz studentu ēdnīcu, kur sākas pavisam jauna pasaka, ko stāsta Ābels Tanateks. Anna ieklausās pasakā, kurā ir stāstīts par klintskaralieni, kura dzīvo pavisam viena uz savas salas ar balto ķēvīti un Margrētes kundzi, kas dzīvo mazās karalienes kabatā, bet naktī sala sāk jukt un brukt un karaliene meklē balto ķēvīti. Ķēve pieskrien pie karalienes pati un saka, lai viņa skrien uz augstāko klinti un, ja satiek kādu vīru, kas nes viņas vārdu, lai bēg cik tālu vien var. Uz klints karaliene satiek jūras lauvu, kas glābj karalieni no salas…
Annai nepamanot Ābels piecēlās vienlaicīgi ar Annu, un viņš meiteni pamana. Viņa mēģina attaisnoties, tomēr puisis saprot, ka viņa speciāli izssekoja viņu. Vēlāk pasaka, ko Ābels stāsta Mihai nekļūst tikai viņu pasaka, bet arī Annas pasaka un meitene aizdomājas, ja nu pasaka nemaz nav pasaka, bet gan skarba realitāte?
Pati to nepamanīdama Anna iemīlās Ābelā, savā pasaku stāstniekā. Katru vakaru Anna, Miha un Ābels iet uz kafejnīcu dzert kakao un baudīt pasakas turpinājumu, tomēr pasakā ir kas ļauns. Ceļotājus, tagad jau vairākus : Jūraslauva, klintskaraliene, rožu meitene un bākas sargs, izseko mednieki, kas vēlās iegūt klintskaralienes dimanta sirdi. Vai arī īstajā dzīvē viņiem draud briesmas?
Jūs uzzināsiet to izlasot šo brīnišķīgo grāmatu!
Grāmata man ļoti patika, kaut gan viņā ir diezgan šausmīgas beigas. Viņu bija ļoti interesanti lasīt. Manuprāt, vispiemērotāka vecuma grupa šai grāmatai ir no piecpadsmit gadu vecuma. Šī grāmata ir romāns,bet drīzāk, manuprāt, detektīvromāns, un tieši tādēļ man tik ļoti patika šī grāmata. Ja jums patīk visvisādi detektīvstāsti un romatiskie stāsti, tad šī grāmata jums patiks! 😉
Par autori:
Vācu rakstniece Antonija Mihaēlisa ir daudzu bērnu un jauniešu grāmatu autore. Piedzima Ziemeļvācijā, Ķīlē, un kad pabeidza ģimnāziju Dienvidindijā strādāja skolā. Kaut gan autore nekad nav strādājusi par ārstu, viņa septiņus gadus studēja medicīnu Greifsvaldē. Greifsvaldē arī notiek šī romāna darbība. “Pasaku stāstnieks” ir viņas slavenākā grāmata, kas 2012.gadā tika nominēta Vācu jaunatnes literatūras balvai, kā arī tika tulkota vairākās valodās.
Kristīnas Olsones grāmata ”Hesterhillas noslēpums” ir saistoša grāmata, kurā netrūkst ne maģijas, ne ceļošana laikā. Šī grāmata ir paredzēta, jebkuram cilvēkam, kam patīk noslēpumu pilnas grāmatas.
Mega (pilnajā vārdā Margarēta) un Franks ir dvīņi un viņu vecāki grasās šķirties, tāpēc bērni tika aizsūtīti pie tēvoča Eliota, kurš dzīvo kopā ar Kārlu un ik pa laikam mājās ierodas arī saimniecības vadītāja Helga. Helgai ir mazmeita Lilija, ar kuru Mega un Franks sadraudzējas un viņiem trijatā izdodas nokļūt simts gadus senā pagātnē un mainīt notikumus tagadnē. Hesterhillā, bērniem ierodoties notiek savādi notikumi. Mega aizslēgtā stacijas ēkā ierauga meiteni ar garu bizi un sarkanu lentu matos, māja ir ļoti liela ,bet augšstāva visas durvis ir ciet, dīvaina glezna Megas istabā pie sienas-”Lielā nelaime”.
Vienu dienu Helgai vajadzēja bēniņos sameklēt vienu vecu grāmatu un Mega, Franks un Lilija varēja iet līdzi. Ieraudzījuši kaktā noputējušu, vecu, kaut ko līdzīgu spēlei, vaicāja Helgai, kas tas tāds īsti ir, viņa teica, ka tā esot trausla galda virsma un to labāk nevajadzētu aiztikt, bet bērni tam nenotic. Bērni vairāk interesējās par, šo spēli un vēlējās to spēlēt, kā arī tādu spēli viņi vēl iepriekš nebija redzējuši. Paēduši pusdienas viņi visi trīs vēlējās aiziet uz bēniņiem un izmēģināt šo dīvaino spēli, bērni tagad zināja, kur stāv durvju atslēga. Viņi bija redzējuši, kā Helga atslēgu noņem no gleznas aizmugures. Uzgājuši pa šaurajām trepēm uz bēniņiem, ieraudzījuši šo spēli un nolika uz galda. Ripinot lodīti, izveidojas vārdi, aizrautīgi spēlējot šo spēli, izdzird kādu nākam augšā. Bērni nodomāja, ka tā varētu būt Helga, tāpēc paslēpa spēli zem dīvāna, Lilija aizgāja paskatīties, bet tur NEVIENA NEBIJA!
Kas tie par bērniem, kurus Mega naktī dzird raudam? Kas ir meitene ar bizi, kura kādu gaida pamestajā dzelzceļa stacijā? Un kas tā par” Lielo nelaimi”, kura pirms simt gadiem draudēja iznīcināt visu ciemu? Uzzini izlasot, šo grāmatu!:)
Kristīna Olsone Ir Zviedru rakstniece, kura ir dzimusi 1979.gadā.
Šo grāmatu atradu bibliotēkā, ejot garām dažādiem spoku stāstiem un tās vāks, gan anotācija mani savā veidā piesaistīja. Man šī grāmata patika, bet nākamreiz laikam tādu neizvēlētos. Tā kā grāmata bija aizraujoša un viegli lasāma, ar lielu interesi gaidīju katru nākamo nodaļu.
Apgāds Zvaigzne ABC. Grāmata izdota 2007.gadā. No angļu valodas tulkojis Otvars Grava, bet grāmatas vāku noformējusi Laura Akmane.
Šajā grāmatā ir stāstīts par dvīņu māsām, kuras gāja Redrūfas skolā. Viņas bija O’ Salivenu dvīnes. Vienu sauca Patrīcija jeb Pata, bet otru Izabella. Viņas skaitījās kā identiskās dvīnes. Viņām abām bija četrpadsmit gadi. Abām meitenēm bija tumši brūni, viļņaini mati, tumšzilas acis, jauks smaids un viņām arī bija īru izruna. 🙂
Redrūfas skolā abām dvīnēm ļoti patika, bet diemžēl šajā skolā varēja mācīties tikai līdz četrpadsmit gadu vecumam. 😦 Meitenēm patika šajā skolā, jo tajā viņas bija iepazinušās un sadraudzējušās ar ļoti labām draudzenēm, kā arī Redrūfa viņi spēlēja hokeju. Dvīnes mīlēja hokeju! Draudzeņu vārdi bija Mērija un Frensa. Dvīņu abas draudzenes arī taisās pārvākties uz citu skolu, bet ne uz to pašu, kur O’Salivenu dvīnītes. Mērija un Frense dosies uz Ringmēras skolu, bet Pata un Izabella uz Sentklēras skolu. Izabella un Pata ne par kam gribēja doties uz jaunu skolu, jo pats nosaukums Patrīcijai skanēja nožēlojams un pretīgs. Dvīņu mamma misis O’Salivena un misters O’Salivens viņu tētis nolēma abas aizsūtīt uz Sentklēras skolu, jo tā abiem vecākiem šķita brīnumjauka un vairāk izglītojoša skola. Kā arī viņu vecākiem liekās, kad Redrūfa ir viņas izlaidusi un abas ir bijušas pārāk augstās domās par sevīm un palikušas lielīgākas. Vecāki arī pazīst Sentklēras skolas direktori, un tētis teica, ka viņām tieši nāks par labu, ja viņas sāks mācīties kaut ko no jauna un sapratīs, kad nemaz nav tādas brīnum meitenes kā pašas sevi iztēlojušās.
Pienāca beidzot diena, kad abām meitenēm bija jākravā savi koferi un jādodās uz Sentklēras skolu, kaut vai pašas bija lielās šausmās par to skolu. Ieradušās ar vilcienu līdz jaunajai skolai dvīnes uzreiz jau bija sliktās domās par šo skolu. Jaunā skola no ārpuses bija drūmāka par drūmu, jo tā bija pelēcīgi balta, bet dvīnes uzreiz atcerēdamies cik skaista un omulīga bija vecās skolas sarkanā krāsa. Viņām tas uzreiz likās, kad Redrūfas skola bija omulīga vieta, kur mācīties. Vecajā skolā Redrūfā dvīnes bija vienas no vecākajām, bet viņām nepatīk saskatīt faktu tādu, kad viņas Sentklēras skolā būs vienas no jaunākajām. Patai un Izabellai jaunās skolas bērni likās daudz nesavaldīgāki un nepaklausīgāki, jo Redrūfā visi skolēni bija daudz rātnāki. Meitenēm arī bija nepierasti ienākt skolā un nevienu pazīstamu nedz redzēt, nedz sasveicināt, bet drīz vien viņas satiek dažas jaukas un nejaukas meitenes. Pirmā ko viņas satika bija bezkaunīga meitene vārdā Dženeta. Meitene prasīja dvīņu māsām no kuras skolas viņas ir ieradušās, un Dženete atteica, kad Redrūfa ir snobu skola jeb skola, kas mēģina censties kļūt par labu, bet dvīnes aizstāvēja viņu jaunās klases vecākā Hilarija Ventvorta. Viņa bija gara auguma, spoži zilas acis un zeltaini sprogaini mati. Hilarija Dženetei teica: ,, Dženet, apklusti jel! Šādi runāt ar jauniņajām nav godīgi! Ļauj viņām iedzīvoties!” Pēc Hilarijas pateiktā viņa teica dvīnēm, lai neņem galvā bezkaunīgo Dženetu. Hilarija aizveda abas māsas iepazīstināt ar skolas direktori mis Teobaldu, kurai bija sirmi mati un nopietna seja, kas ik pa brīdim atplauka mīļā smaidā. 🙂 Pēc tam Hilarija jauniņajām meitenēm izrādīja, kur viņām būs jāguļ. Kopmītņu lielais nams bija sadalīts gan skolēniem, gan skolotājām.
Šajā skolā bija skolotājas, kuras bija diezgan stingras un dažas no tām ir: franču valodas skolotāja Mamzele, kura par katru skolēna kļūdu palika nervoza; matemātikas un algebras skolotāja mis Robertsa; vēstures skolotāja mis Kenedija, kurai nepatika tikt galā ar bērnu slikto uzvedību; un citas skolotājas. Mans mīļākais notikums bija tas, kur dvīnes gribēja izspēlēt joku ar citām meitenēm kopā uz vēstures skolotāju mis Kenediju. Meitenes, kas jau kādu laiku jau mācās šajā skolā uzzināja, kad Kenedijai ir bail no kaķiem. Meitenes sastādīja plānu tādu, kad viņas mēģinās atrast pie skolas kādu noklīdušu kaķi un ieliks vēstures kabinetā vienā skapī. Kaķis murrāja iekšā skapī, kad bija sākusies vēstures stunda un neviens skolēns neizrādīja savu reakciju, kad kaut kas ņaud skapī, tāpēc mis Kenedija domāja, kad viņai vajadzētu vizīti pie ausu ārsta, lai viņai iztīrot ausis, jo nevar saprast no kurienes ņaudieni nāk. Beidzot, kad viņa saprata, kad kaut kas tiešām nav tīrs mis Kenedija sekoja skaņai līdz skapim, atvēra durvis un kaķis uz sejas viņai uzleca virsū. Vēstures skolotāja iebrēcās un tad skolēni sāka smieties vēderu turēdami! 😀
Par autori
Enida Blaitona bija populāra angļu literāte, kas pazīstama kā bērnu un jauniešu literatūras rakstniece. Viņas darbi tulkoti vairāk nekā 90 valodās. Kā arī viņai ir citas grāmatas, piemēram kā: ,, Pauks un Šmauks”, ,, Ziemassvētku stāsti” un citas grāmatas.
Vai Jūs esat iekārtojušies ērti? Tā jau domāju, ka nē, tāpēc sākšu.
Tātad…esmu atpakaļ ar jaunu stāstu, kas norisinās Garlaikielejā. Jā, es arī sākumā domāju vai tas ir īsts vārds, bet Garlaikieleja atrodas idilliskā pasaules nostūrī, kurā pakalnu viļņi tiecas pretim upēm un visur ganās govis. Daži fakti par Garlaikielejas lepnumu – govīm. Ja visas govis, kas atrodas Garlaikielejā sakrautu citu uz citas, tad kaudze sniegtos līdz pat mēnesim un atpakaļ. (Bet tāda kraušana droši vien nebūtu laba doma, jo govis baidās no augstuma un kosmosā uzsprāgtu.) 1836. gadā atgadījās ķibele un par mēru tika ievēlēta govs. Nu jau gana par govīm, tāpēc sāksim par mūsu grāmatas galveno varoni Mailsu Mērfiju. Mailss ir pavisam “parasts” zēns, kuram patīk taisīt nedarbus. Vecajā skolā viņš bija cienīts, bet kā sanāks šeit arī viņš nezin. No rīta Mailss bija gatavs viņš bija paņēmis savu izcilo nedarbu grāmatu un stāvēja pie skolas. Kad esi pārvācies uz jaunu pilsētu, pirmajā skolas dienā ir jāizdomā, kas tu būsi. Tu vari būt gudrītis vai arī tas, kuram vienmēr līdzi ir lūpu balzāms vai pat tas, kurš sēž pirmajā solā. Bet Mailss negribēja būt nekas no tā visa. Viņš vispār negribēja būt nekas cits Mailss gribēja, lai viņu pazīst tai pašā lomā kāda viņam bija vecajā skolā. Viņš gribēja būt palaidnis. Viņš pārlaida skatienu apkārtnei un ieraudzīja visu, kas piederējās tipiskai skolai. Tomēr kāds bija nolicis direktora mašīnu un skolas trepēm. Viņš saoda, ka viņam ir sāncensis. Kāds, kas var izdarīt lielas lietas. Ja Mailss nebūs skolas palaidnis, viņš vispār nebūs nekas. Lai šis stāsts nebūtu pārāk garš izlaidīšu dažas vidus daļas. Tātad Mailss izdara pāris palaidnības, tad anonīmais izdara pāris palaidnības. Beigās Mailss pieķer palaidni un tas ir kāds kuru jūs negaidīsiet. (aizdošu grāmatu kādam ja vēlas) Abi negantnieki paveic lielāko nedarbu Garlaikielejas vēsturē (arī to es neteikšu) Un grāmata beidzas laimīgi.
Grāmatu iesaku izlasīt pilnīgi jebkuram kurš māk lasīt. Stabili viena no mīļākajām.
Tā jau šo uzdevumu esmu zaudējis, jo bija jālasa Vinnijs Pūks, bet tad nonācu pie šīs grāmatas un biju ļoti priecīgs, ka to izdarīju.
Grāmata ”Skolotājs Jāps var visu” ir grāmata, kuru es parasti nelasītu, jo tā ir grāmata par notikumiem, kuri ir iespējami īstā dzīvē. Tajā ir stāstīts par nēderlandiešu skolotāju un viņa klasi. Grāmata ir sadalīta nodaļās, kuras katra stāsta par kādu citu interesantu mācību stundu, kurā skolotājs Jāps pasniedz stundas tēmu kādā intersantā veidā (cepot pankūkas,ēdot augu lapas u.c.) vai par kādu citu aizraujošu notikumu (piemēram, skolotājs Jāps ir slims, skolotājs Jāps un slepenais čurātājs, skolotāja Jāpa nav ). Lai radītu priekštatu, kāda ir grāmata, es aprakstīšu nodaļu – ”Skolotājs Jāps un slepenais čurātājs”. Nodaļa iesākas ar to, ka viens no Jāpa skolniekiem nikns ienāk klasē. Viņš ir nikns, jo kāds ir apčurājis skolas tualetes poda vāku. Jāps mēģina pieķert slepeno čurātāju vairākos veidos, bet beigās tas tiek noķerts un izrādās, ka slepenais čurātājs ir bijis viens no bērnudārzniekiem, kurš gribējis čurāt lielo puiku tualetēs.
”Skolotājs Jāps cep pankūkas”
Personiski man grāmata šķiet mazliet bērnišķīga, bet viņa var būt arī smieklīga un ļoti interesanta.Ir jautri iejusties skolotāja jomā. Grāmatu ieteiktu jaunāka vecuma auditorijai.
Šodien es pastāstīšu par grāmatu ”Septiņas minūtes pēc pusnakts”.
Grāmatas autors:Patriks Ness
Grāmata ir nopietna, bet tajā ir arī neliela fantāzīja. Stāstā galvenais varonis Konors O’Mailijs satopas ar daudzām problēm ,bet galvenā ir tā ka viņa mamma slimo ar vēzi un viņai ir atkal jāveic ķīmīj terapija. Pašā grāmatā gan netiek teikts, ka tas ir vēzis bet no aprasktītā es tā sapratu.
Konora bērnības draudzene ,Lillija viņu nodod un pastāstīja par viņa mammu savām draudzenēm ,un drīz vien to uzzināja visa skola. Protams to arī uzzināja Harijs. Harijs ir Konora lielākais ienaidnieks un dēļ viņa mammas slimības sāka viņu apsmiet. Tā varētu būt arī reālā dzīvē ,bet man tas liekas ļoti stulbi un cūciski apsmiet kādu par to ka viņš vai viņam kāds radinieks slimo ar tādu slimību.Tas patiešām nav nekas smieklīgs.
Konors par mammu ir satraucies, bet viņš to nevēlās atzīt.
Konoram katru nakti rādījās murgs, bet ne kurš katrs murgs. Bet viens un ta pats. Sākumā Konoram šķita ka, tas nav nekas īpašs taču, tas šķita ar vien reālāks ar katru reizi. Vēl vienmēr pēc šī murga viņš pamodās septiņas minūtes pēc pusnakts. No šī arī radās grāmatas nosaukums.Bet izrādās ka murgs ir pavisam īsts.
Stāsta laikā viņu apciemos briesmonis no murga ,kas viņam pastāsta 3 stāstus. Stāsti ir pavisam vienkāši un prasti taču tie nebeidzas kā tu to būtu gaidījis. Stāsta beigas nav izdaiļīnatas. Tās ir patiesas un tādas kādām tām jābūt. Šis man ļoti patika grāmatā,jo stāsti parāda skarbo realitāti kuru ļoti bieži mēdz izdaiļīnāt un censties to padrīt tādu kāda tā patiesība nav.
Gramatā šis briesmonis ir attēlots.Man ļoti patīk ilustrācījas šim stāstām. Bildes ir melnbaltas bet tajās ir labi atspoguļotas Knora jūtas un pati situācīja.
Konkrēti šinī attēlā ir attēlots briesmonis un viņš ir noskumis,sašutis.
ilustrējusi Džima Keja
Lūk vēl, kas svarīgs par Konoru!Viņš neparāk labi pazīst savu tēvu,jo vecēki ir šķīrušies.Konora tēvs apciemo viņu un viņa mammu,jo mammai nekļūst labāk, bet gan sliktāk. Tēvs apmetas mājās, bet pašam Konoram liek dzīvot pie omītes. Konors ar savu omīti ne pārāk labi satiek un ta viņiem iet kā pa kalniem.
Man šī grāmata ļoti patika. Es šo grāmatu iesaku izlasīt visiem kuri vēlas pamēģinat ko jaunu. Parasti es izvēlos fantastikas grāmatas un šai stāstā arī tā bija ,bet godīgi sakot man stāsts būtu paticis vēl vairāk ja tajā nebūtu šī briesmoņa.
Es lasīju Marka Lorensa grāmatu “Muļķu Princis”. Grāmatā iet runa par princi Džalenu Kendetu kurš ir krāpnieks, melis un gļēvulis kurš darīs visu ko viņam vajag lai dabūtu ko viņš grib. Džalenam ir daudz ienaidnieku un parādu, tāpēc daudzi grib viņu mirušu. Es lasīju grāmatu un meiģināju saprast tekstu, jo tad ja tu saproti 1 teikumu, tu nesapratīsi nākošos 3, vismaz man tā bija. Man šī grāmata īsti nepatika, jo tev bija jālasa 1 teikums 4 reizes un tāda sajūta ka šī grāmata būtu otrā daļa kādai citai grāmatai. Kad es to lasīju es bieži uz brīdi aizmirsu pat par ko es īsti lasu. Vienā teikumā bija vairākas tēmas un varoņa domas bija puse no grāmatas rakstītā. Grāmata sākās ar to ka varonis kādam cilvēkam iesita pa galvu ar zaru, tas kuram iesita pēc tam skrēja pakaļ Džalenam. Varonis ieskrēja kādā istabā, kur bija kaila sieviete, kura varonim ļoti patika. Kas man likās dīvaini. Man patika vieta kur Džalena vecmāte,karaliene sasauca visus prinčus un princeses un lika vergiem stāstīt šausmu stāstus, katrs no vergiem stāstija neticamākus un neticamākus stāstus, par miroņiem kuri staigā, cilvēkiem kuri atdzīvina mirušos un burvēm. Džalenam ļoti iepatikās pēdējais vergs kurš izskatījās ka bijis kaujā un ļoti stiprs, princis izdomāja ka tas vergs varētu kauties arēnā un vinnēt viņam naudu lai varētu nomaksāt parādus.
Šī grāmata man godīgi sakot īsti nepatika, bet dažas vietas bija baudāmas.
Šoreiz mājas lasīšanai bija jaizvēlas grāmata kuru nekad nelasītu. Pirmo ko iedomājos bija tīņu romāni. Tie man liekas nereāli un parasti klišeiski ,kā arī tie neatspoguļo īstu tīņu dzīvi. Šī grāmata nebija mana pirmā izvēle ,bet kad es redzēju nosaukumu ”P.S. Tu man patīc” zināju ka tā ir pareizā priekš uzdevuma.
Lilija ir kautrīga sapņotāja kura ienīst ķīmiju . Viņas labākā draudzene ir Izabella . Lilijai arī ir 2 mazāki brāļi un 1 lielāka māsa . Viņas mamma ir mājās , bet tētis ir ārštatu dizainers , viņa darba ilgums ir neparedzams tā kā daudzas lietas viņas ģimenē . Vienīgais veids kā Lilija var izturēt mokošo ķīmijas stundu ir rakstīt dziesmas savā zaļi violētajā kladē . Tajā nav tikai dziesmas , bet arī svārku skices . Lilija ienīst Keidu , jo viņš viņai iedeva iesauku magnēta Lilija . Tāpēc Izabellai bija jaizvēlas starp savu puisi vai draudzeni , viņa izvēlējās Liliju . Lilija redzēja reklāmu dziesmu rakstīšanas konkursam , kurā var uzvarēt piecus tūkstošus dollāru un trīs nedēļu ilgu intensīvu apmācību kursu ar kādu no labākajiem Herbergas mūzikas institūta profesoriem . Lilija ķīmijas stundā meiģināja izdomāt dziesmu rindiņas . Tad pēkšņi viņa izdomāja un uzrakstīja uz sola pēc savām domām labāko dziesmu rindiņu , ko ir jeb kad uzrakstījusi . Nākošajā dienā Lilija redz ka kāds ir papildinājis dziesmu ar vēl vienu rindiņu un atstājis zīmīti . Tā Lilija katru dienu sarakstās ar anonīmo rakstītāju , par savām iemīļotajām grupām un dziesmām kuras patīk vienam vai otram . Viņa grib uzzināt kurš viņai raksta šīs vēstules . Tikmēr Lilija satiekas ar Lūkasu no 12. klases . Viņai liekas ka Lūkas ir īstais , bet kad Lilija uzzinās anonīmā identitāti viņa pārdomās visu. Izlasītās lapaspuses 165
Kurš ir šis anonīmais rakstītājs?
Kā viņa uzzinās par viņu?
Grāmatu ir ļoti viegli , ātri lasīt , tajā nav nekas jāpārdomā vai tam nav dziļākas nozīmes. Vis ir uz lapas , lai skaidri izbaudītu.
Pēc tam kad es izlasīju grāmatas aizmuguri man likās ka man nepatiks. Es izlasīju pirmās 20 lapaspuses un man domas mainijās , jo likās diezgan intreģējoš stāsts. Līdz ko es dziļāk sāku lasīt man tā mazāk sāka patikt. Tas nebija dēļ varoņiem man tie patika , lai gan tie bija stereotipiski. Lilija ir kautrīgā nepopulārā meitene klasē kura neiederās ar populārajām meitenēm. Tas bija dēļ tā ka vis bija paredzams grāmatā , es drīz sapratu kā droši vien būs ar anonīmo rakstītāju. Vēl man nepatika ka nav aprakstīta apkārtne , bet tas ir vairāk personīgā gaumē. Es ieteiktu šo grāmatu cilvēkiem kuriem netraucē klišejas un grib lasīt tīņu romānu.
Es jums stāstīšu par grāmatu – ”Nestandarta bērns” autors: Vladimirs Ļvova, jeb V. Levi. No krievu valodas tulkojusi Lilija Lauce , māksliniece – Māra Rikmane, izdevniecība – ”Zvaigzne” – 1989 gads.
Šī grāmata domāta skolotājiem un vecākiem, drošvien tāpēc likās tik neinteresanta. Es teiktu šī grāmata ir grūti lasāma bērniem, jo šķiet tik dīvaina. Grāmata ir man nepierasti iesākta tāda drūma, pašā sākumā pirms 1. nodaļas ir stāstīts par ”Cilvēku” , tad turpinās tālāk kādā sarunā. 1. nodaļā stāstīts par nesen dzimušu bērnu. Sākumu es visu nespēju izlasīt , es nevarēju sevi piespiest. Beigas bija vairāk tādas interesantākas un man patika tās lasīt. Man visvairāk patikā tā daļa kur bērns stāstīja mammai par astoto martu, saruna sākās ka bērns teica ka visiem pāri darot un neviens mīļi pret viņu neizturas (visa bērna teiktais ir mazos teikumos, bet tāpat bija interesanti), tad bērns teica ka skolā skaitoties kā ”huligāns” skolā un ka ”učenei” sūdzas, beigas daļā no teikumiem stāstīja ka nemaz tāds briesmonis nav un atvainojās ka neatnesa puķes uz svētkiem.
Manas domas uz šo grāmatu mainās katru reizi kad es uz viņu skatos , dažos brīžos liekas drausmīga, nelasāma grāmata un dažriez tāda interesanta un var pasmieties. Es varu teikt ka manas domas nemainīsies uz cik dīvaina šī grāmata bij, es nekad viņu vairs nelasīšu , jo šī ir tāda grāmata kura ir jāpārlasa, lai saprastu stāstu.
Es neieteiktu šo grāmatu tiem, kuriem nepatīk nopientas grāmatas, bet es arī nevienam bērnam neieteiktu, jo šī grāmata vispār man liekas ka nebūtu saprotama. Ja gribat septiņas nodaļas , kopā 254 lpp. ar elli , es šo grāmatu ieteiktu jums.
7. klases blogs 