Šodien es jums pastāstīšu par Ērinas Hanteres grāmatu “Klanu kaķi:Nestundā”.Šī ir sestā grāmata pirmajā sējumā.

Grāmatas galvenie varoņi ir: Ugunssirds/Ugunszvaigzne; Zvaigžņuzilgme;Tīģernags;Posts

Stāsts tiek stastīts no kaķu skata punkta. Grāmatā dažiem varoņiem mainās vārdi, jo viņi kļūst svarīgāki savam klanam. Kopā ir četri klani un tā ir bijis visās grāmatās izņemot šajā. Laika gaitā notiek dažādas nelaimas un zaudējumi bet protams ir arī priecīgi brīži bet tie tā mazāk. Grāmata ir emocionāla un es pat teiktu nedaudz depresīva. Pāris brīžos uznāca raudiens.

Īsi stāstot Pērkona klanā(klans kurā būtībā viss notiek) ir ļaunais jeb precīzāk bija. Iepriekšējā grāmatā viens no galvenajām varonēm nomira. Tā ir Zvaigžņuzilgme. Viņa mira dēļ šī ļaunā(Tīģerzvaigznes),jo viņš visu klanu ieveda briemsmās un Zvaigžņuzilgme zidoja savu dzīvību ,lai glābtu parējos kā īsts varonis. Jūs gan jau esat dzirdējuši teicienu ka kaķiem esot deviņas dzīvības. Šai grāmatā tā arī ir bet tikai klanu barvežiem. Viņa glābjot savu klanu iztērēja savu pēdējo dzīvību.

Tagad par to, kas notiek šajā gramatā. Par jauno barvedi kļūst Ugunssirds bet kļūstot par barvedi viņam vārds mainās uz Ugunszvaigzne. Lai iegūtu savas deviņas dzīvības viņam jādodas garā ceļā uz vietu ko sauc par Mēnesakmeni. Šai vietā viņš pārnakšņos un sapņa veida iegūs savas dzīvības. Grāmatā šī vieta ir aprakstīta un tā ir mana mīļākā. Atgriežoties sākās traģēdijas. Tās ir depresīvakās daļas. Ap šo vietu arī izvedojas šis Asins klans. Tas ir ļaunais un nelabais klans pilns ar slepkavām un bendēm. Asins klans gūst pārākumu par Upes klanu + Ēnas klanu un šie abi klani apvienojas. Bet Vēja un Pērkona klans apvienojas savā strapā. Grāmatas beigās notiek liela kauja. Šai veitā biju nedaudz dusmīga ar dažiem autores lēmumiem. Kauja bija spraiga un tā bija ļoti brutāli aprakstīta ar daudz asinīm. Manuprāt tas bija autores mīļakais vārds, jo tas tika pieminēts bieži. Kaujas laikā Ugunszvaigzne zaudē vienu dzīvību dēļ asu nagu triecienu kaklā jeb rīklē. Šo sitienu viņam bija raidījis Posts. Pēc auguma viņš izsktās vārgs bet patiesībā viņš ir ļoti spēcīgs. Bet pēc manām domam tā ir gandrīz katrā grāmatā mūsdienās. Vēl dēļ Posta mirst arī Tīģernags. Šo uzzinot biju šokēta, jo parasti nomirstot barvedim viņš pēc kāda laika atdzīvojas bet Tīģernags neatdzīvojās. Tas notika, jo Posts trāpīja pa deviņiem svarīgiem orgāniem. Takā viņš tāds bīstams izklausās. Labāk no viņa uzmanīties!

Savu pirmo ierakstu blogā veikšu par šo grāmatu “Ada un peles rēgs”. Grāmatas autors ir Kriss Ridels. Autors ir sarakstījis jau vairākas daļas šim grāmatu ciklam par Adu, bet tagad rakstu par pirmo daļu. Grāmatā ir 219 lpp.

Ada Gota ir meitene, kura dzīvo ar savu tēvu lordu Gotu milzīgajā Drūmasu pilī. Pilī dzīvo ne tikai Ada un viņas tēvs, bet gan arī daudz kalpotāju un pusi no pils apdzīvo spoki. Kaut arī izklausās, ka Adas dzīve ir piedzīvojumu un draugu pilna, tā nav. Viņai nav neviena drauga ar kuru varētu izpētīt milzīgo īpšumu un baiso Salauzto spārnu. Bet vienā naktī, kas visu mainīja, Ada satika peles rēgu vārdā Išmaels. No šī brīža meites dzīve kļūst daudz krāšņāka.

Pirmais Adas piedzīvojums bija palīdzēt mazajam pelēnam. Noņemt peļu slazdu, lai citas peles netiktu sagrautas. Izdarīt to bija grūti, lai neviens rēgu un meiteni nesadzirdētu Ada uzvilka viņas mātes kurpītes. Viņas māte Partenope bija virves dejotāja, bet tā gāja bojā dejojot uz Drūmasu pils jumta negaisa laikā.

Savukārt, Ada save mātei bija ļoti līdzīga, tādēļ viņas tēvs lords Gots bieži vien izvairījās no meitas, bet iknedēļas tējas dzeršanas ceremonijā pils galerijā, tēva acīs Ada manīja skumjas. Meitenes melnie, sprogainie mati kā viņas mātei, zaļās acis darīja Adu ļoti līdzīgu mātei.

Tikmēr Ada kopā ar Išmaelu jau šķērsoja plašo zāli sem lielā kupola. Pēc durtiņām sekoja gari, tumši un zirnekļu tīklu aizausti gaiteņi. Pārsvarā tukšajās telpās lobījās tapetes, griesti bija saplaisāti, bet tomēr dažās telpās atradās vecas un sen jau aizmirstas lietas. Tās Adai patika vislabāk. Pēc dažām minūtēm Ada ar peli atradās jau pie durvīm, kur stāvēja peļu slazds ar Zilā Drūmasa(siers) gabaliņu par ēsmu. Kad meitene piegāja tuvāk, noskanēja skaļš blīkšķis. Lamatas aizcirtās un Ada tās pacēla, bet atskanēja pazīstama, bet nepatīkama balss. Ada metās skriet.

Turpinājumu varēsiet izlasīt jau grāmatā. Ceru, ka ieinteresēju jūs un varēsiet ar interesi lasīt šo grāmatu.

Man pašai ļoti patika šī grāmatā. Grāmatā ir daudz piedzīvojumu un notikumu, kas tikai pieaudzē šo interesi lasīt. Stāstā ir arī draudzības pamācības, tādēļ, manuprāt, jums patiks🙂

– Simona Sarkangalve

• 

Deivids Valjamss

Šausmīgā tante

410 lpp.

Šo grāmatu jau esmu izlasījis diezgan pasen, bet izdomāju kāpēc gan ne?

Sāku lasīt….un pabeidzu vienā piegājienā nu, jo vienkārši nebija ko darīt.

Grāmata stāsta par meiteni vārdā Stella. Stella Saksbija ir Saksbijholas vienīgā mantiniece. Taču ļaunā, briesmīgā, pretīgā, riebīgā dīvaini dīvainā Albertas tante un viņas milzu pūce Vāgners darīs jebko nu pilnīgi JEBKO lai tik Stellai atņemtu mājas.

Grāmata sākumā iepazīstina mūs ar dažiem grāmatas varoņiem. Viņas mazo brālīti (beigts)

Pašu tanti (arī drīz beigta)

Unnnnn viņas vecākus (sen jau nolika karoti)

Stella pamostas. Istabā ir tumšs. Bet kad viņa mēģina pakustēties nekas nesanāk. Viņa ir ietīta ģipsī. Pēkšņi viņa sadzird atslēgas kustēšanos un tur parādās kāds melns stāvs ar putnu uz pleca. Cilvēks bija tik pat garš cik plats taču cilvēks bija ļoti īss. Tā protams ir mūsu visu iemīļotā tante Alberta. Viņa sāk runāt: Nu ko, beidzot esi modusies, bērnC. Vecās večas balss bija tik smagnēja un raupja kā ar alkoholu piesūcināta kūka. “Lūdzu, tant, cik ilgi es gulēju?” Stella jautāja. Albertas tante ievilka tādu lieeelu dūmu no savas pīpes un teica: “Ai tikai kādus pāris mēnešus bērns.”

Pirms turpinam šo stāstu, man tev jāpastāsta mazliet vairāk par Albertas tanti un par to, kāpēc viņa ir tik šausmīga.

Tante pret savu brāli Stellas tēvu izturējās nudien “jauki”

• Viņa uzdāvināja brālītim uz ziemassvētkiem ĀRKĀRTĪGI indīgu tarantulu.

• Savāca oļus un apkaisīja tos ar pūdercukuru. Tad vienu iedeva brālītim izlikdamās, ka tā ir akmens kūka.

• Ieslēdza zēnu skapī, ko nogrūda pa kāpnēm.

• Pludmalē ieraka zēnu līdz kaklam smiltīs un atstāja tur sākoties paisumam.

Vai jūs atcerieties par to kā es turpināšu stāstu? Nē. Es meloju. Man apnika

Patriks : ))

Šajā grāmatā ir stāstīts par Rūbijas Oliveras un viņas draudzeņu izveidoto “Puišu grāmatu” un paskaidrotas daudzas lietas no pirmās grāmatas. ( Pirmā grāmata saucās ” Puišu saraksts ” . )

Rūbija Olivera ir sirsnīga bet diezgan paškritiska piecpadsmit gadus veca meitene. Pirmajā grāmatā ir stāstīts par viņas draudzību ar Kriketu , Noru un Kimu , grāmatas vidū iesākās konflikts starp Kimu un Rūbiju , kas lika arī pārējām divām draudzenēm vairs nerunāt ar Rūbiju , otrajā grāmatā , šajā grāmatā par ko es rakstu , viņas tā arī neizrisināja šo strīdu.

Šajā grāmatā ir stāstīts smalkāk par ” Puišu sarakstā ” ( pirmajā grāmatā ) minēto ” Puišu grāmatu ” . Grāmatā kopumā ir trīspadsmit nodaļas un divpadsmit nodaļās no visām ir stāstīts par šo grāmatu. Personīgi mana mīļākā nodaļa ir otrā nodaļa , jo šajā nodaļā tiek paskaidrots kā ” Puišu grāmata : paradumu un uzvedības pētījums un metodes viņu pieradināšanai ” radās. Šī grāmata bija piezīmju klade , kura tika izgreznota ar sudrabainu dāvanu papīru , visas četras draudzenes izlēma to , ka grāmatu dabūs tikai tās kuras viņas uzskata par tā vērtām. Visas četras pierakstīja faktus par viņu saucamo ” vīriešu sugu ” , ko darīt , ko nedarīt un visādas citas lietas , tā skaitā padomus un pamācības ( vismaz tā viņas tos ierakstus uzskatīja ) .

Man liekas šī grāmata diezgan interesanta un man gan pirmā , gan otrā grāmata ātri lasījās. Tajā tiek risināti visādi strīdi starp meitenēm un zēniem. Rūbijas vecāki cenšās saprast savu meitu lasot dažādas audzināšanas pamācības grāmatas.

Par autori

Emīlija Dženkinsa – dzimusi 1967. gadā 13. septembrī. Pseidonīms – Emīlija Lokhārta. Amerikāņu rakstniece , lielākoties raksta bērnu bilžu grāmatas , pieaugušo romānu un daiļliteratūras autore. Viņas slavenākie darbi ir ” Puišu saraksts ” , ” Puišu grāmata ” un ” Mēs bijām meļi ” .

Paldies par uzmanību!

Samanta Kvitko 7.a

Šī Džona Grīna grāmata stāsta par diviem jauniešiem, kuri iemīlas viens otrā, būdami smagi slimi. Galvenajās lomās ir sešpadsmit gadus vecā meitene Heizela. Viņai ir vairogdziedzera vēzis, kas izveidojis perēkli arī plaušās, tādēļ viņa elpošanas atvieglošanai izmanto skābekļa balonu, kuru Heizela visu laiku stumj sev līdzi, meitene ir nolemta nāvei. Augusts ir septiņpadsmit gadus vecs zēns, kurš ir pārcietis limfosarkomu, zaudējis kāju, taču viens no laimīgajiem, kam vēzi izdevies uzveikt.

Abi jaunieši satikās bērnu un jauniešu atbalsta grupā, kurā piedalās cilvēki ar dažādām veselības problēmām. Heizela neļāvās savām mīlestības jūtām, jo viņa domāja, ka pati ir kā granāta ar laika degli, apzinoties sāpes saviem tuviniekiem un vēl kādam mīļam cilvēkam. Viņa ļoti vēlējās aizbraukt uz Amsterdamu, jo tur dzīvoja viņas mīļākās grāmatas rakstnieks. Viņa kopā ar Augustu devās uz turieni kā draugi, lai gan Augustam Heizela bija jau iepatikusies vairāk. Amsterdamā Heizela tomēr iemīlējās draugā un kopīgi izbaudīja Amsterdamas ieliņas.

Man ļoti patīk Augusta izteiktā metafora par cigareti:

“Tās nenogalina, ja netiek aizdedzinātas. Es ielieku nāvējošo lietu tieši starp zobiem, bet nekad nedodu spēku tai nonāvēt.”

Ja vēl nezināji, šai grāmatai ir arī filma ar tādu pašu nosaukumu, kuru iesaku noskatīties. Tikai žēl, ka beigas nebija gana laimīgas, bet lai uzzinātu, kā beidzās šis traģiskais mīlas stāsts, izlasi grāmatu pats. Es pati biju ļoti emocionāla noskatoties šo filmu, bet tev varbūt tās būs savādākas izjūtas.

Šī grāmata noteikti ir viena no manām mīļākajām grāmatām! Es bieži nelasu grāmatas, jo es nekad nevaru atrast tādu, kura man tiešām patiktu, bet šī ir viena no retajām, kura man interesēja un radīja vēlmi lasīt vairāk grāmatu. Ja būtu jāliek atzīme 5 ballu skalā, tad man tā noteikti būtu 5 gan grāmatai, gan filmai! 🙂

Prieks, ka izlasīji!

Arta Gailīte 7.a klase

Es stāstīšu par grāmatu “Lennebergas Emīls” grāmatas autore ir Astrida Lindgrēne. Grāmatai ir 310 lapaspuses.

Šajā grāmatā tiek stāstīts par mazu , blondu zēnu , kuru sauc Emīls. Emīls ir ļoti nepaklausīgs un dara daudz nedarbu. Toties īstenībā Emīls vienkārši dara lietas , kas viņam patīk, ne jau nedarbus. Viņš domā , ka tās lietas , ko viņš dara ir labas, bet beigās viņas skaitas kā nedarbi, jo Emīls domā citādāk nekā citi cilvēki. Emīls darīja daudz nedarbus, tāpēc katru reizi , kad viņš izdarīja nedarbu viņu ieslēdza skabūzī, un tad viņš sēdēja skabūzī grebdams koka vīriņu katru reizi. Visvairāk man patika , ka Emīls piesēja mazo Īdu karoga mastā un tāpēc tika ieslēgts galdnieka skabūzī. Tad viņam bija ap 50 koka vīriņu. Kad viņš pabeidza savu koka vīriņu, viņš domāja , ka kāds drīz nāks viņu izlaist laukā, bet neviens nenāca, tāpēc Emīls sāka domāt , kā viņš varētu tikt laukā. Emīls domāja, domāja , un tad izdomāja, ka varētu izlīst laukā pa logu, jo pie malas bija salikti dēļi , pa kuriem varēja uzrāpties līdz logam. Viņš to izdarīja un tad pamanīja , ka apakšā ir ļoti daudz nātres. Emīls negribēja lekt nātrēs, jo vienreiz jau to bija izdarījis. Viņš atkal sāka domāt, un tad pamanīja , ka pieliekamajam ir vaļā logs, un saprata , ka varētu pārlikt dēli līdz otram logam un pārrāpties pāri. Kad viņš uzrāpās uz dēļa, dēlis sakustējās , un Emīls gandrīz nokrita nātrēs. Viņš tika līdz pieliekamajam un saprata , ka tās durvis arī bija aizslēgtas, bet tur bija daudz gardu lietu ko ēst, tāpēc Emīls bija laimīgs. Tikmēr Emīla tēvs gāja uz skabūzi un redzēja , ka Emīla nav. Viņš domāja , ka Emīls izrāpās pa logu, bet tad redzēja , ka nātres nebija sabradātas , un sāka domāt , kur ir Emīls. Viņš izmeklēja visu skabūzi un pieliekamo, bet Emīlu neredzēja. Tad viņš sauca visus palīgā meklēt Emīlu, bet aizvel vien neatrada viņu. Noskumuši gāja atpakaļ uz māju, jo nezināja , kur vēl skatīties. Emīla mamma teica Līnai , lai atnes kaut ko ēdamu no pieliekamā. Līna aizgāja uz pieliekamo, bet neatnāca ar ēdamo, bet pateica , lai visi seko viņai. Kad visi bija sekojuši līdz pieliekamajam, Līna aizgāja līdz skapim , kur ģimene tur žāvētās desas , un atvēra to. Visi izbrīnījās, jo redzēja mazo Emīlu.

Man šī grāmata ļoti patika, jo grāmatā ir vēl daudz tādu stāstu un viņi visi ir ļoti jautri, pati grāmata ir ļoti laimīga, interesanta un der visām vecuma grupām.

Niks Nulle

Galvenā varone grāmatā ir kāda septiņpadsmit(vēlāk grāmatā astoņpadsmit) gadīga bārene vārdā Džūdija, kurai ir dota iespēja doties uz koledžu pateicoties kādam noslēpumainam labdarim kurš neatklāj savu vārdu. Viņa šo bagāto vīrieti iesauc par garkājtētiņu, dēļ viņa garā auguma. Grāmata sastāv no vēstulēm kuras Džūdija sūta garkājtētiņam lai viņš zina, kā viņai iet koledžā. Garkājtētiņš uzskata ka ar Džūdijas zināšanām viņa var kļūt par rakstnieci.

Mani pārsteidza cik labi var izteikt emocijas ar vēstulēm! Grāmatā Džudija izjūt dusmas un bēdas, kā arī prieku, to var saprast pēc vēstulēm ko viņa sūta garkājtētiņam. Viņa jūtas vainīga un nepateicīga kad iepriekšējā vakarā uzraksta dusmīgu ziņu garkājtētiņam, Džūdija jūtas priecīga un laimīga fermā un tās atmosfērā kurā viņa atpūtās un strādāja. Vēl mani pārsteidz tas kad viņa dusmojās par 70 dāvanu saņemšanu uz ziemassvētkiem! Es būtu bijis svētlaimē! Dusmoties par dāvanām man šķiet kaut kas neticams. Grāmatā ir interesants atrisinājums beigās, kuru es neatklāšu lai citiem ari ir lasīt prieks.

Grāmata manuprāt ir izklaidējoša žanra romāns ko viegli lasīt gan mana vecuma jauniešiem, gan pieaugušajiem ja tie vēlas palasīt kaut ko vieglu.

-Kurts

Vienā nejaukā dienā Doratijas māja tiek aizpūsta uz Oza zemi, jo uznāca spēcīgs ciklons, kas māju uz turieni aizpūta. Oza zemē ir četras raganas, bet katra atrodas savā debespusē. Šajā burvīgajā zemē ir divas ļaunās un divas labās raganas. Doratija netīšām nogalināja ĻAUNO rietumu raganu, jo viņas māja uzkrita viņai virsū. Labā dienvidu ragana ļoti pateicās Doratijai, noskūpstija viņu un teica, lai viņa paņem ļaunās raganas sudraba kurpes. Doratija uzprasīja kā nokļūt pie lielā burvja Oza un ar savu mazo sunīti devās ceļā. Viņā kādā mājā pārnakšņoja un devās tālāk. Pa ceļam Doratija pamanīja putnubiedēkli, kurš prasīja lai viņu noceļ zemē. Doratija nocēla putnubiedēkli zemē un abi devās ceļā uz Smaragda pilsētu. Viņi gāja ilgi līdz nonāca mežā, kur satika dzelzs malkascirtēju. Viņi ieeļļoja malkascirtēju un devās tālāk līdz satika lauvu un devās tālāk. Putnubiedēklis gribēja iegūt smadzenes, jo domāja, ka būs gudrs, ja tās dabūs. Malkascirtējs gribēja iegūt sirdi, lai varētu just citus. Lauva gāja ar viņem, lai iegūtu drosmi, jo bija ļoti bailīgs. Doratija tikai gribēja tikt mājās pie sava tēvoča Henrija un tantes Emmas. Visi gāja pie varenā burvja Oza, lai katrs dabūtu, ko vēlas. Pēc gara ceļa visi nonāca Smaragda pilsētā. Šī pilsēta bija tik spoža, ka vārtu sargam kurš viņus nogādāja uz Oza pili bija jāuzvelk speciālas brilles. Ozs visiem lika nogalināt ļauno austrumu raganu un pierādīt, ka viņa ir mirusi.

Visi draugi devās ceļā uz ļaunās raganas pili, bet viņi negribēja nogalināt raganu. Viņi to darīja, jo gribēja katrs savu labumu. Ragana mēģināja viņus apturēt, bet viņai tas izdevās tikai ar speciālu spārnotu pērtiķu izsaukšanu. Mazā Doratija, kura tagad vergoja ļaunajai raganai uzlēja ūdeni, jo viņa gribēja atņemt Doratijas sudraba kurpes. Ļaunā ragana no ūdens izkusa un Doratija atbrīvoja savus draugus. Visi atkal devās ceļā pie lielā Oza, lai saņemtu savu atlīdzību.

Kad visi ieradās pie lielā Oza izrādījās, ka Ozs ir LIELS MELIS un nav īsts burvis. Ozs putnubiedēklim galvā iebēra zīles un teica, ka tās ir smadzenes. Malkascirtējam Ozs vēderā ielika dzelzs sirdi un teica, ka tā ir īsta. Lauvai Ozs iedeva dzert krāsainu šķidrumu un teica, ka tā ir drosme. Ozs vienīgi nevarēja izpildīt Doratijas vēlmi tāpēc viņus nosūtīja pie labās rietumu raganas.

Nonākuši pie rietumu raganas Doratija uzzināja, ka mājās nonākt var trīs reizes sasitot sudraba kurpju purngalus.

Doratija un Ozs devās mājās. Putnubiedēklis sāka valdīt pār Smaragda pilsētu. Malkascirtējs valdīja par ļaunās raganas pili, bet lauva Bija zvēru karalis lielajā mežā.

Es stāstīšu par grāmatu ”Viesnīca pie Temzas” , autors Edgars Volless. Biju jau stāstījis par vienu no viņa grāmatām ”Piektais Dūzis” , šitas ir otrais detektīvromāns ko es esmu izlasījis no viņa.

Man šī grāmata ļoti patīk , mani ieinteresē detektīvromāni , tāpēc izlasīju. Grāmata bija ļoti interesanta un aizraujoša. Grāmatas galvenias varonis ir detektīvs Džons Veds, viņš bija vairāk pievērsts pie mekas , jo viens no tēliem bija tāds dīvains , viņa uzvedība likās interesanta Vedam. no grāmatas sākuma līdz beigām viņs ar savu policijas barkasu bija izskatījšu sākumā Veds gribēja vairāk uzzināt par Lilu Smiru. Vēlāk mēs uzzināsim par viņas bērnību. Džons Veds dabūja visu savu informāciju no Māmuļas Riksas. Māmuļai Riksai piederēja ”Meka” viņa bija kopā ar Golliju un viņam tā arī piederēja ”Meka”. Tad 2. nodaļā mēs iepazīstamies ar bandu vārdā ”gumijas brāļi” , viņi tika pieminēti , jo detektīvi izpētija slepkavības vietu un atrada gumijas zoles pēdu dubļos. Banda tiek saukti par ”gumijas brāļiem”, jo viņi laupīšanās lieto gumijas gāzmaskas , gumijas cimdus, gumijas apavus ar gumijas zolēm. Katras bandas loceklis bija apbruņots ar brauniņu, un pie jostas tam karājās trīs cilindriski spridzekļi. Banda tika ievērota Bondstrītā, kur aplaupīja juvelieru firmu ”Kollijs un Mūrs”. Kad viņi bija sekojuši gumijas brāļiem pēc laupīšanas, roka no ūdens iznira un Veds uzreiz devās izvilkt ārā, viņš atrada pašnāvnieces ķermeni. Grāmatas vidusdaļā mēs vairāk uzzinājām par Lilu Smiru. Kad viņa bija maza , viņas vecāki bija iesaistīti auto avārijā un vecāki nomira, tā viņa palika bez vecākiem un nonāca pie Māmuļas Riksas, vecāki Lilai bija populāri un bāgāti , viņu uz brītiņu pieskatīja auklīta pirms nonāca pie Māmuļas Riksas. no sākuma līdz vidusdaļai bija viens bagāts tēls vārdā lords Sinifords, viņš bieži apciemoja ”Meku”, bet vienā dienā, kad Veds ar vienu detektīvu bijā uzgājuši ”Mekas” otrajā stāvā, viņi ieraudzīja lordu Sinifordu sēžot, bet kad tuvāk piegāja viņi redzēja kad viņš bija miris. Sinifords bija galīgi bāls un viss viņa ķermenis bija sarāvies takā bija ļoti aukstā ūdenī kādu laiku. Pie grāmatas beigām mēs vairāk uzzinājām par Golliju, viņš bija gājis armijā un dienēja flotē, vēl viņš ir sadraudzējies ar kapteini Aikvesu. Aikvess ir bīstams cilvēks, viņš ir policijas meklēšanā, jo viņš pats ir jūras pirāts, citus kuģus apzog. Grāmatas beigās Gollijs tika sodīts uz nāvi. Viņa nāves sods bija pakāršana. Tad kad viņam uzmeta kaklā cilpu un šķērskoks salūza, atsveicinājās no dzīves, bet tie, kas piedalījās soda izpildīšanā jutās atviegloti un nopūtās. Parasti cilvēkiem, kuri atiet no dzīves jūt līdzi, bet Gollijam nejuta līdzi neviens.

Vairāk par autoru: Edgars Volless sacerēja daudz kriminālromānus , ar izdevniecību ”Tapals” viņš izdeva 28 kriminālromāna grāmatas, kurām ir vairāk par 100 lpp.

Anrijs Kārlis Meņģelis