Šajā reizē lasīju grāmatu, kuru sarakstīja Ēriks Kūlis.
Grāmata stāsta par Herbertu Devīnu, kuru saīsināti visi sauc par Herbu. Herbs ir neliela auguma vīrs – tik vien metrs četrdesmit. Viņam ir divdesmit gadi un mīlestībā Herbam, protams, neveicas. Tomēr viņš ļoti labi māk saprasties ar dzīvniekiem, tādēļ strādā dzīvnieku patversmē. Viņa sapnis ir dogs, liels un dižs suns. Atgriežoties pie viņa mīlestības, puisis bija atradis sev meiteni Daci, bet Herbs nesaprot, “kādēļ?”, jo kura gan grib būt kopā ar tādu vīrieti, kas ir krietni īsāks par meiteni?
Kādu rītu, kad Herbs devās uz darbu pie darba automašīnas tiek piesiets dogs. Zēns jau saprata, ka re! Šis ir viņa sapņu suns un ieved viņu mašīnā. Darbā viņam ir pārinieks vārdā Augusts jeb Gusts. Ir parasta darba diena. Puisis ar savu pārinieku ķer dzīvniekus un tad viņš satiek Ilonu. Ilona strādā labdarības biedrībā. Jūs jau pai nojaušat… Jā, Herbs iemīlas. Tieši tad viņam piezvana Dace un skaļi iebrēc klausulī “Es teve ienīstu!!!”. Dienas beigās, kad suni jau pārbaudīja, Herbs nolēma iedot viņam vārdu – Trojs! Bet tas bija par vienkāršu dižam sunim un vīrs sauna viņu par mesjē Troju. Pēc pāris dienām Herbs jau ir oficiāli mesjē Troja saimnieks.
Herberts ved savu dogu pastaigā un dzīvo ar savu jauno draugu, strādā. Lai cik brīnišķīgi viņš dzīvotu, tā nevar turpināties visu laiku. Jau tuvojoties grāmatas beigām Herba pāriniekam Gustam paliek slikti. Sirdssāpes. Draugs zvana palīdzībai un izdodas izglābt Augustu, tomēr uz neilgu laiku. Nākamajā dienā, kam abi dodas uz vietu, kur jāķer klaidojošie četrkājainie, pārinieks nomirst. Tā nu Herberts Devīns zaudē savu darba biedru, bet tas vēl nav viss…
Vakarā viņam piezvana Ilona un prasa palīdzēt noņemt no koka viņas aizmukušo kaķi Robīti. Pēc mājas mīluļa izglābšanas viņi noskūpstās un dodas uz Herba dzīvokli, kur viņus gaida….. Dace!
” – Vakariņas tevi gaida, mīļais, bet tikai mums diviem! Tantei nāksies palikt tukšā… – viņa, izaicinoši smaidot, sacīja, bet Trojs priecīgi rēja.
– Paldies, Herb… – nobālušām lūpām klusi sacīja Ilona. – Tu patiešām esi monstrs. – Durvis aizcirtās ar tādu spēku, ka pat dogs sarāvās.”
217.lapaspuse.
Herbs sāka kliegt un jau stiepa roku, kad viņa labākais draugs Trojs ieķērās viņa rokā. Izbrīnā viņš nesaprata kas notiek un iekliedzās vēl skaļāk. Bet tad Dace nosauca suni nevis par Troju bet gan Roju.. Herberts sāka prašņāt, kas par Roju? un Dace izdvesa kaut ko murgainu:
” – Tas ir mans suns! Es viņu pievācu no ielas! Kad gāju uz slimnīcu, viens džeks apsolīja Roju pieturēt, kad iznācu, nebija ne tā sūdubrāļa, ne Roja…”
218.lapaspuse.
Vēlāk, kad Herbs apstrādāja brūci, viņš izdzirdēja, ka kāds klauvēja. Tikko viņš bija paguvis iznākt no vannasistabas Herbs paķēra krītošo Daci, kurai no krūtīm plūda asinis. Grāmatas un Daces pēdējie vārdi ir:
” – Mīļais, es atgriezīšos…”
Godīgi sakot biju pārsteigta, jo no sākumā grāmata šķita diezgan pozitīva. Grāmata man, nevar teikt, ka nepatika, bet ļoti lielas sajūsmas arī neizsauca. Šo grāmatu es nepārlasītu vēlreiz. Tā it kā piestāv pie tā tipa grāmatas, kura man patīk, bet tomēr tā kā nē. Ja es būtu nedaudz vecāka, tad domāju šī grāmata man patiktu. Tā izsauca man nesaprotamas emocijas.
Ieteiktu lasīt šo grāmatu no kādiem 16 gadiem, jo to īsti nav tik viegli saprast.
Ceru, ka jūs neaizmigāt kamēr lasījāt manu ierakstu 😉
Simona Sarkangalve 7.a.🙃
7. klases blogs 