Punktiņa un Antons

Šīs mājas lasīšanas uzdevumu, kas būs jāpilda kādam citam, katrs skolēns varēja izdomāt pats. Uzdevumi bija ļoti interesanti, un mēs to domāšanai piegājām radoši, taču dēļ šī brīža situācijas bibliotēkas ir slēgtas un lasām kādu grāmatu, kas ir mūsu mājas bibliotēkā. Mans uzdevums bija ļoti patīkams – jāizlasa grāmata, kuru ir lasījuši mani vecāki. Tā kā uzdevumam atbilstošas grāmatas manās mājās ir vesels lērums, nolēmu, ka būs interesanti, ja tomēr izpildīšu doto uzdevumu.

Palūdzu mammai un tētim nosaukt interesantas grāmatas, kuras paši ir lasījuši un iesaka izlasīt arī man. Abu sarakstos viena no pirmajām grāmatām bija Ēriha Kestnera grāmata “Punktiņa un Antons”, tāpēc nolēmu izlasīt tieši šo grāmatu.

Šī grāmata stāsta par mazu meitenīti vārdā Punktiņa, kura man savā ziņā atgādina Pepiju Garzeķi. Viņa ir ļoti enerģiska, jautra, meitenei piemīt ļoti plaša fantāzija, bet viņa ir ļoti labsirdīga – nu gluži kā Pepija! Lielākā atšķirība starp meitenēm ir viņu vecāki (vai to trūkums). Punktiņa aug ļoti bagātā ģimenē – viņas tētis Poges kungs ir spieķu fabrikas direktors, viņš ir apaļīgs vīriņš ar tikpat apaļām brillēm. Viņas mamma nestrādā, viņa caurām dienām izbauda dzīvi – apmeklē baletu un operas izrādes, ģērbjas visdārgākajās drēbēs un par mazo Punktiņu īsti neuztraucas, kā var nojaust – Punktiņas mamma nav tā labākā un iecietīgākā māmiņa pasaulē. Viņa ir apburoši skaista, bet starp mums runājot, viņa ir arī nepārspējami neciešama. Meitenīti pēc skolas pieskata garā, vājā un savādā bērnu audzinātāja Andahtas jaunkundze. Resnajai Bertai viņa dikti nepatīk. Ā, aizmirsu jūs iepazīstināt ar resno Bertu! Berta ir ģimenes kalpone, viņa ir izpalīdzīga un labsirdīga (par Bertas izskatu jūs paši visu sapratāt). Ļoti svarīga ģimenes sastāvdaļa ir Punktiņas mazais, brūnais takšelis vārdā Pifka (manuprāt, nav ilgi jādomā, kas ir sunīša vārda autors). Šī interesantā ģimenīte dzīvo Berlīnē, lielā dzīvoklī netālu no Reihstāga krasta. Viņi dzīvo ļoti pārticīgi un bagāti, atšķirībā no kāda cita Berlīnes iedzīvotāja…

Punktiņas labākajam draugam Antonam Gastam dzīvē nav tik ļoti paveicies. Antons dzīvo vecā un noplukusī daudzdzīvokļu ēkā ar savu slimo māmiņu. Viņam ir daudz pienākumu – jāslauka grīdas, jātaisa ēst, jāaprūpē slimā māmiņa, jāmācās, jāpilda mājasdarbi un kaut kā arī jāpelna nauda…. Es domāju, ka saprotiet, ka jebkuram cilvēkam, kur nu vēl bērnam, šie darbi ir par daudz. Bet es jums nepastāstīju, cik Antons, kā Punktiņa teiktu, ir varens zellis. Viņam ir ļoti liela sirds, viņš ir ļoti izpalīdzīgs, sirsnīgs, čakls, godīgs, drosmīgs un ļoti, ļoti pieklājīgs. Pats autors grāmatas nobeigumā raksta, ka viņa skaistākais atalgojums būtu, ja mēs apņemtos kļūt par tikpat labiem cilvēkiem, kāds ir Antons.

Iepazīstināju jūs ar grāmats vidi. Ja es izlasītu šādu aprakstu, es ļoti apsvērtu domu izlasīt šo grāmatu. Domāju, ka arī jūs esiet ieinteresēti un vēlieties zināt, kas ar šiem cilvēkiem grāmatā notiek. Es patiešām jums iesaku izlasīt šo grāmatu un iepazīties ar tās interesantajiem un neparastajiem notikumiem.

Grāmatā ir brīnišķīgas ilustrācijas, kuras zīmējis Valters Trīrs. Grāmatas varoņi ir uzzīmēti ļoti izteikti un atbilstoši viņu vizuālajam aprakstam grāmatā. Šīs ilustrācijas padara grāmatu daudz interesantāku un starp visiem melnajiem, vienmuļajiem burtiem, piešķir tai dzīvīgumu.

Nevaru nepieminēt arī to, ka man ļoti patīk interesanto vārdu un vārdu salikumu izvēle, kuru autors bieži izmanto. Tā ir ļoti asprātīga un liek pasmaidīt. Rakstnieks arī izdomā pats savus vārdus, lai visu, ko vēlas pateikt, varētu spilgtāk un interesantāk paskaidrot un aprakstīt.

Īss, bet autoru raksturojošs citāts:

“Direktors Poge vēl bija savā spieķu fabrikā. Cienītā kundze atradās guļamistabā un izklaidējās ar migrēnu”

Kā jau minēju, šo grāmatu ir sarakstījis Ērihs Kestners, mums visiem labi pazīstamais pasaulslaveno bērnu grāmatu autors. Šajai grāmatai Kestners katras nodaļas beigās ir ievietojis pārdomas par nodaļu. Šajās slīprakstā uzrakstītajās pārdomās rakstnieks izpauž savas domas par dažādām lietām, kas ar varoņiem notiek un tās pielīdzina ikdienas situācijām. Autors piemin, ka šīs pārdomas vairāk domātas pieaugušajiem, tikmēr tevi, kā lasītāju, uzrunā kā bērnu. Tas man ļoti patīk. Viņš savas pārdomas raksta par nabadzību, drosmi, lepnumu un dažādām citām tēmām, par kurām ir šīs nodaļas.

Es ticu, ka ikviena cilvēka sirdij, tāpat, kā manai, īpaša vieta ir atvēlēta tieši Ēriha Kestnera brīnišķīgajām un ietekmīgajām grāmatām. Tās ir ļoti sirsnīgas un lasot tās, nenobirst viena asariņa vien. Tās patiešām liek aizdomāties par savu dzīvi un novērtēt visu, kas mums ir dots. Tieši tāpēc man tik ļoti patīk šī un visas pārējās Kestnera grāmatas. Es no sirds ikvienam iesaku izlasīt jebkuru no šī autora darbiem, neatkarīgi no vecuma vai mīļākā grāmatu žanra, pie kura cieši turieties un nelasiet citu veidu grāmatas. Es apsolu – šo grāmatu jūs atcerēsieties vēl ilgi un tā jūs neatstās vienaldzīgus!

Jasmīna, 7.d klase:)